/baltausnz/

Beautiful untouched nature edition

Other urls found in this thread:

youtube.com/watch?v=2k4Xgm9dDMg
strawpoll.me/12409752
twitter.com/SFWRedditImages

when i started ballin i was young

lmao fuck u wloski againg ahahahahaha

I farted.

for fucks sake I wanted to make a new thread

tig tax

reminder that every fifth post in the previous thread was made by me
t. most active poster and million personality guy

Btw I fucking died in that forest

3D women are NOT important.

...

when is episode 2 coming out

rip

what did you leave me in your will?

good to know I was worried

never make such an abhorrent post again

thats because I killed you
now you are nothing more, but just a ghost

...

how are you

...

have some attention

Thread theme song
youtube.com/watch?v=2k4Xgm9dDMg

I was 7km away from any kind of a road and 11km away from the nearest house. I fucking got the chills when I came across another pair of footprints in the forest
Probably tomorrow. I'll have another house to look at. This one is 2 story high and my cousin's father killed himself there. Same story: abandoned, some squatters been living there. Spoopy.

madman

If you look closely u can see that they are child's footprints. Compare he size to my boot. A fucking lone child 7km deep in woods.

2Spooper5me

that was me

that was him

...

Wow how fucking rude of you

why does he only have 3 fingers?

I like to scare people, but I wouldn't recommend you going there at night because some bad stuff might happen to you...

...

but now he has 6 fingers?

I got to my car when it was dark. I trekked the last 4km in darkness

hmm I see
I like to explore urban roads and villages at the dark while driving a car with my friends

...

Do it on foot alone like I do. 10x more spoopy and 100x more fun

ahahah good funny image actually

but why?

well we have been to satanic church one time I didn't go inside tho, but my friends did
also once we tried to enter abandoned school at night and once we got inside the alarm started to blast so we needed to get the fuck out of there quickly :D

Oh yeah btw remember that door moving in part 1? Well it didn't move shut, it was the door to that creepy tunnel and it moved OPEN. It couldn't have been wind, the tunnel didn't lead anywhere, it was a dead end. Also the door was heavy AF, it took a bit of force to open that

Why not? It's fun to gamble with your life

wtf

>go to Sup Forums
>they are talking about a picture of a photoshopped ayy lmao
last time i'm ever leaving this board

>go to Sup Forums
>make a "love trumps hate WHITEY BTFO" bait thread
>300+ replies

last time i'm ever leaving this board

>tfw estonian navy will never be the same again

me on the monitor

>browse Sup Forums
>watch webms of dead muslims

good fucking lord I love this place

twice, if i'm not mistaken
nice job m80

me too
now we are famous

I really fucking hope I didn't get cursed by visiting that fucking house.

peaks ka kurat rappa minema

üle raba on üks suur küla kus ma pole kunagi käinud, ükskord proovisin, aga ei jõudnud kohale (kõndisin põhjast-lõuna, kuigi oleks pidand 500m itta minema ja oleks kohal olnud)

I'm gonna fuck you up
t. ghost

minu kandis mahajäetud talusi pole, ainult vundamendid - need on ~80 aastat tagasi maha jäetud

paar kaussi, potti ja nõud olen leidnud igastahes

very nice

rappa nõud leidnud vundamendid tagasi jäetud üks ükskord kõndisin

>Software Engy and Computer Programming/Science in different tiers

you're still a retard

all you have left is seven days...
*evil grin*

strawpoll.me/12409752
strawpoll.me/12409752
strawpoll.me/12409752

important poll

When I was in the forest the strangest thing happened. I was walking for a while and suddenly came across another set of adult tracks going the same way as me. I soon realized they were my tracks. I went full circle in 15 minutes without realising. Wtf
Hää mõte. Vaata aint et lauka ei kuku. Ma ūkskord sadasin sisse. Pold üldse vahva

btw don't look under your bed and into your wardrobe

results from last VERY important poll

weebshits BTFO by balt/ausnz

>I voted yes
>I actually have a small dick

haha fooled

if I watch this video and the girl appears and I ask her to be my gf what happens?

Can't spook me. I've seen ghosts before. Wasn't fun.

have you made a thread about it on paraweb?

seesuguseid mahajäetud majakesi on isegi Tallinna kesklinnas olemas

suht kummaline

>Paraweb

What is that?

is there api documentation for this? i want to bot important polls like this

...

tegelt minu lähedal on üks nõukaaegne sovhoosiküla (või oli kolhoosi, ma neil vahet ei tee), seal on suht palju mahajäetud hooneid, aga üks kohalik metsaärimees on kõik kokku ostnud ja hoiab puid seal (lautades)

too many estonians, gotta fix that

>para-web.org
kullaauk trollimiseks

Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi. Ļaudis bij nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebij pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij sācis virzīties projām. Tikai kad glābšanās vairs nebij iespējama, viņi uz nelaimi bij kļuvuši uzmanīgi. Zirgs bij sācis tecēt uz malu, Kārlēns, sešpadsmit gadu vecs zeņķis, tam ar otru bij dzinies pakaļ un viņu sasniedzis no malas taisni tādā attālumā, no kura varēja redzēt, ka ledus stūmās projām. Ar joni zēns nu bij atgriezies atpakaļ un biedriem paziņojis notikumu, bet, kad tie visi bij saskrējuši pie ledus gabala malas, tad vairs nebij cerības aizpeldēt uz krastu. Skaru Juris, kuram mājā bij sieva ar trim bērniem, tomēr no sava izmisuma bij ļāvies pārvarēties, bij ielēcis ūdenī, un biedri bij redzējuši, kā tas netālu no malas bij nogrimis.

Kopš tā notikuma bij pagājušas vairāk stundas, un arvien vēl ledus gabals virzījās tālāk ar tādu pašu nemanāmu kustēšanos kā sākumā.

Pirmo izbaiļu bālums bij nozudis no vīriešu vaigiem. Tikai uz visiem attēlojās savādos vaibstos saspiesta sirds. Ģīmji izskatījās garāki. Visu uzacis bij sāpīgi savilktas, un visu acīs trīsēja un šaudījās liesmiņa, kura liecina par slepenu izmisumu.

Viņi visi zināja, ka tie ar katru acumirkli tālāk aizpeldēja projām ne tikai vien no jūras krasta, bet arī no dzīves.

Zvejnieki bij sadalījušies pulciņos un sarunājās klusām. Ap Kārlēnu stāvēja jaunākie un neprecējušies: Gulbis, Birkenbaums un Janis Dalda, visi veselīgi no izskata un spēcīgi no auguma.

Zēns viņiem vēlreiz izstāstīja, kā tas braucis un skrējis un cik tāļu pēc acumēra jau bijis ledus gabals no malas, kad viņš nelaimi pamanījis.

"Vai tu tad vēl nebūtu varējis aizpeldēt līdz malai?" Birkenbaums ieprasījās.

"Es domāju gan," zēns atbildēja. "Ūdens jau nu gan ir salts, bet es domāju gan."

there is no way out you would be dead either way
7 days...
don't forget and don't look under your bed
expect it to come
expect it...

>on a jap culture oriented website

"Būtu varbūt tāpat izdevies kā Skaram," sacīja Janis Dalda.

"Jā, varbūt... Bet es gan domāju, ka būtu labi izgājis," puika nopūtās. "Kad būtu nometis kažociņu un saņēmies..."

Un Kārlēna zilās, skaidrās acis pildījās ar asarām.

"Nu, nu, nesaki nu vēl nekā, gan būs labi," Birkenbaums mierināja. "Vējš grozīsies, ļaudis brauks mūs meklēt. Nesaki nekā."

Puika ātri ar delnu pārbrauca pār plānajiem vaigiem un atbildēja: "Es jau nu ar nekā nesaku."

Drusku tālāk no šī pulciņa stāvēja garš, kalsnējs vecis ar tumšu plutu, serainu bārdu un čigāna degunu. Viņš lūkojās stīvi vīrietī, kas, kūkumu uzmetis un rokas salicis, stāvēja viņa priekšā un neizskatījās daudz jaunāks par veci. Tie bij Cubuks ar dēlu Ludi.

Precētie jaunie vīrieši bij nejauši sastājušies paši savā pulciņā: lielais skaistais Grīntāls, druknais Skapāns ar pārāk tukliem un sarkaniem vaigiem, bālais, laipnais Skrastiņš un plecīgais Sīlis.

Vecais Dalda sarunājās ar Stūri, padzīvojušu vecpuisi, un Zaļga un Gurlums stāvēja katrs savrup.

Grīntāls pārvaldīja ar savu balsi un drošo izturēšanos savu pulciņu. Viņš runāja gandrīz viens pats, uz jautājumiem, kurus tas aizķēra, pats atkal dodams atbildi. Viņš izturējās droši un bezbēdīgi, un visu skati bij vērsti uz viņa lūpām.

"Ja daudz, tad mēs divas trīs dienas tā brauksim," viņš sacīja tik pārliecinoša balsi, it ka visi atrastos uz kuģa un viņš būtu tā vadītājs, "divas trīs dienas. Un, ja arī kādu dienu vairāk... pietiks ar tām zivīm, kas Zaļgam vezumā, un, ja ne, ņemsim kādu zirgu."

"Jā," apstiprināja Skrastiņš, bālo, laipno seju savilkdams uz smaidu, jo viņš kur varēdams saviem vārdiem deva jocīgu nokrāsu, "ņemsim kādu zirgu. Zirga gaļa esot saldena."

Druknā Skapāna sarkanās lūpas drusku saviebās, bet Sīļa ģīmī parādījās atklāts riebums.

"Vēl jau neēdam," zobojās Grīntāls.

vaata et turvalt puiduröövimise eest nuga ei saa

birthday today

es nevaru būt balts

"Un, kad ēdīsim, tad šis būs tas, kas gribēs lielāko kumosu," sacīja Skrastiņš. "Jeb vai apsoli man savu tiesu, Sīl?"

"Ko nu solīt, ko nesolīt," Sīlis gausi atteica. "Ja būs jāēd ēdīs ar. Bet šādas lietas te ilgi nav dzirdētas. Aizpērn gan no Jamburgas - vai kur tur - zvejnieki aizdzīti jūrā, bet pēc trim dienām tie atkal tikuši malā."

"Jā," Grīntāls apstiprināja. "Un es pērn tādu pašu ziņu lasīju avīzēs no Sāmu salas. Un tepat gar Kurzemes krastu jau arī tādas lietas notikušas. Tikai nu no mūsu apgabala tas nav dzirdēts."

"Mans tēvs stāstīja par tādu notikumu," tagad vecais Dalda runāja, pulciņam piegriezdamies. "Es nezinu vairs, vai tie bij deviņi vai desmit, vai vienpadsmit cilvēki, kas toreiz nozuduši."

"Nozuduši?" Skrastiņš atkārtoja. "Nozuduši?"

"Jā, nozuduši," vecais paklusām atkārtoja, un viņa drusku nespodrās, apsarkušās un uzpampušās acis aizslīdēja uz viņa dēlu Jani.

Visi apklusa, un neviens neskatījās otram acīs, jo lielā nelaimē cilvēks kaunas tāpat kā lielā negodā.

"Na," Grīntāls pēc brīža atkal uzsāka, "vai nu pie mums tas tā notiks. Es tam neticu. Man tā vien liekas, kā kad tas viss tāds... tāds... kā to būs teikt... tāda drusku pabailīga pabraukāšanās vien būs. Pirmā acumirklī, zināms, arī man pārskrēja tādas nelabas šalkas, nav jau nekāds joks... bet tagad... apdomājiet, mēs, četrpadsmit cilvēki, no kuriem viens, divi, četri, seši, astoņi - no kuriem astoņi tādi kā lasīt izlasīti, mēs tak ne šim, ne tam neaiziesim... nepazudīsim. Tas nevar būt!"

Grīntāla spēcīgā, dziļā balss biedriem skanēja tik patīkami, ka viņu ģīmji mazliet apskaidrojas. Neviens viņa vārdiem gan neticēja, jo neviens jau nebij tāds bērns, kas nezinātu, ka jaunība un spēks nespēj atturēt nelaimi un likteni, bet tomēr kļuva vieglāk, šai vīriškā balsī klausoties, kura ar tādu pārliecību izrunāja to, ko katra sirds drebēdama cerēja.

"Tas nereiz noredz sapnī, ja kāda nelaime gaidāma... Nē, bez visa joka... Un šorīt viņa maDievam žēl, kur nu vēl par mums visi

yeah. imagine that huh!? seems like you've been living in a dreamworld

Ma olen igasugu nõukaaegsetes ehitistes sees käinud. Ühest vanast sigalast leidsin karbitäie süstlaid ja mingeid savikaid 70.a vanu ravimeid. Hoidsin alles, ei tea mida need teevad.kolhoosid kuulusid erakätesse, sovhoos oli riiklik

turēja par glaimu. Viņš zīmēja tos uz savu ārējo izskatu, un visi citi tos attiecināja uz viņa dabu. Un par to ikkatrs domāja ļoti slikti. Birkenbaums nebij kurzemnieks, bet uz turieni no Vidzemes vidienas noklīdis. Papriekšu tas bij laidis plostus no Ogres Daugavā, tad no Daugavas uz Rīgu. No Rīgas tas bij aizkūlies uz Jelgavu, Kuldīgu, Liepāju un beigās bij salīdzis par puisi pie Zaigas, kas savrup viens pats dzeltens un samisis stāvēja.

Birkenbaums zvejnieku starpā bij pazīstams kā liels stiprinieks un mūžīgs kauslis. Viņš ar saviem spēkiem bij dzīvojis tik bezbēdīgi kā amerikāņu miljonāra izlutināts dēls ar tēva naudu. Bet tie nebij bijuši izšķiežami. Sārts un ar visai dzīvām acīm viņš skatījās savos likteņa biedros.

"Nu, jel tas jāsaka, ka viņam visvairāk acu noraudātu pakaļ nekā mums kaut kuram citam," Skrastiņš sacīja, žēli smaidīdams.

"Vai ne, Birkenbaum? Man ir sieva un zeņķis, un meitens, tie man nokliegtu pakal, bet par tevi vaimanātu - cik daudz, ko?"

Birkenbaums paraustīja plecus.

"Salasīsim tagad zivis," sacīja Grīntāls, jo daļa no Zaigas zivju vezuma bij izkaisījusēs pa ledu. "Nevar zināt, kad kāds gabals nošķeļas, un par katru zivtiņu būtu skāde."

Pulciņš izdalījās, un pēc kāda laika zvejnieki atnāca pie Zaigas vezuma, gribēdami salasītās zivis tajā salikt. Bet Zaļga sēdēja uz vezuma un nelaida neviena klāt.

"Paturiet vien, paturiet," viņš sacīja. "Kas putējis, putējis."

"Ko tas nozīmē? Ko tu domā?" Grīntāls vaicāja.

"Tas nozīmē, ka vezums ir mans un citiem pie tā nav nekādas daļas," Zaļga atbildēja, mašķusun segu ciešāk ap ragavu kurvi ar kāri gādīgu roku apbāzīdams.

"Tas ir traks!" Birkenbaums izsaucās. "Tas laikam domā to vezumu viens pats apēst!"

"Tā mana darīšana, ko es domāju," Zaļga atcirta, un viņa dzeltenā ģīmja panti sačervelējās, un viņa acis pieņ

leave it to scatvia to ruin everything even on our birthday

Wait a minute I will rangeban Latvia.

Birkenbaumā iesvila dusmas.

"Nudie, viņš domā, ka tas par tām zivīm vēl kungs!" viņš iesaucās. "Nost no vezuma, veci!" Un viņš nometa savas zivis uz ledus, sagrāba Zaļgu un gribēja to ar varu noraut no vezuma. Bet šis turējās pie segas un mašķiem cieti kā zirneklis pie saviem tīkliem, kad to no viņa alas velk ārā.

"Lai nu, lai nu, Birkenbaum," Grīntāls mierināja un stājās starpā. "Gan visu izdalīsim ar labu. Ja citādi ne, atpirksim viņam tās zivis."

Birkenbaums Zaļgu palaida vaļā, un šis atkal uzrāpās uz vezuma. Bet visiem zvejniekiem piepeši tā izlikās, ka Birkenbaums nemaz neesot tik slikts cilvēks, un viens otrs to arī izteica vārdos.

Tikai Gurlums stāvēja savrup un nesacīja nekā. Viņš bij ciets cilvēks un zināja, ka tam neviens laba nenovēlēja. Viņa vienīgās rūpes bij tagad nedot iemesla priekš zobošanās. Jo viņš bij arī ļoti viegli aizskarams un lieki lepns. Viņš savu izmisumu mēģināja slēpt aiz vienaldzīga drūmuma un baidījās jau tagad, ka tik viņam dūšas netrūktu nozust ar godu, ja vairs nebūtu cerības uz glābšanos.

Pret pusdienas laiku vējš viļņus sacēla lielākus, un ledus savādi sāka krakšķēt. Krakšķēšana pieņēmās, un zvejnieki, no kuru ģīmjiem tumšās ēnas jau bij sākušas mazliet atplaikšķīties, kļuva atkal drūmāki un klusāki.

Piepeši dīvaina sprēgāšana gāja pa ledus gabalu.

Kārlēns, kas blakus Birkenbaumam bij stāvējis, satvēra puiša roku.

"Bailes?" sacīja Birkenbaums un mēģināja smaidīt.

Zēna zilās acis, pilnas sāpīga izmisuma, skatījās puisī.

"Ledus laikam... laikam..." viņš sacīja, bet nenobeidza.

"Kā tad, lūzīs. Ā, kas tad mums nekaitētu, ja uz šitāda lēruma visu laiku varētum vizināties."

"Es palikšu pie tevis."

"Nu, turies tak pie saviem saimniekiem Daldas un Jaņa."

"Nē, man labāk..."

"Kā gribi."

>that spamming attention whore latvian
fucking shitoko fuck off stop ruining the thread you fucking moron

ma puid ei röövi aga ma olen kasetohtu veits pihta pannud

Zēns paspieda stiprāk Birkenbauma roku, un tā viņi stāvēja kopā un laida līdz ar citiem acis apkārt, meklēdami, kur kāds gabals būtu atšķīries.

Kad nelabā sprēgāšana diktāk atjaunojās, Birkenbaums Kārlēnam neviļot roku aplika ap kaklu. Viņš sajuta laipnu labvēlību pret šo zēnu, kas taisni viņu bij izraudzījis par savu tuvāko bēdu biedri.

"Sirds dreb?" Birkenbaums iejautājās, pa pusei jokodamies.

"Nē. Man tikai tā vien ir... es nezinu... Sirds žņaudzas... es negribu baiļoties... sak, kas būs, būs... bet nekā!" Zēna sārtajā, liesā ģīmī abas smalkās grumbas, kas no deguna gar mutes kaktiem vilkās uz leju un viņam deva vecāku izskatu, kļuva loti dziļas.

Labu brīdi cietis klusu, viņš jautāja:

"Un tev?"

"Ko?"

"Kā tev ir ap dūšu?"

"Man? Vai nu labi. Labi jau nav... Ar spēku jau te nekā nevar izdarīt," puisis kā atvainodamies piebilda.

"Un kā tu domā - kā mums izies?"

"Ko es tur... dzirdēji, ko Grīntāls sacīja? Trīs četras dienas."

"Jā, vai tu tam tici?"

"Nu tak lielas cerības ir uz glābšanos. Satiksim varbūt arī kādu kuģi."

"Bet kad nu nesatiekam?"

"Tad... nu, tad jau tu zini, kas notiks."
Zēns apklusa. Te jau tikai varēja būt runa no glābšanās vai posta, bet viņa sirds tvīka vēl pēc kādas trešās varbūtības, pēc kaut kā nezināma, neapjaušama, pēc kāda brīnuma, jo plaukstošai dzīvībai nāve ir kaut kas neticams.
Ledus plosts slīdēja tālāk, jūra šņāca un sāka viņa malas postīt. Gabals pēc gabala atsprāga, peldēja līdz un trinās gar lielā gabala malām. Piepeši starp zvejniekiem, kuri divos pulkos bij stāvējuši, parādījās šaura, pelēki zaļgana plaisa, plētās un auga, un šķīra abus Cubukus, Stūri un Skapānu no pārējiem biedriem. No abām pusēm atskanēja kliedzieni, roku mājieni — kā uztrauktas sku

peale selle, et nad näevad võibolla lahedad välja ei tee nad midagi. kemikaalid säilitatuna nõukaaegsetes tingimustes säilivad väga lühikest aega

i'm counting on you, /vip/

uz pārpeldēšanu no viena uz otru vairs nebij ko domāt.

"Tie nu ir beigti," sacīja Grīntāls. "Bez kumosa pārtikas. Žēl tā Skapāna... Uz vidu! Vairāk uz vidu! Un paliksim visi kopā!"

Klusēdams nelaimīgo pulciņš virzījās uz priekšu.

Apstājušies tie ilgu laiku ar nemierīgām acīm sekoja mākoņiem, kuri kā apvazāti palagi laidās pie debesīm, skatījās viļņu nerimstošā gaitā un klausījās viņu aprastā rūkoņā. Pamazām šaī vienmuļībā viņu sastingums atkal atlaidās, un viens uz otru pameta pa vārdam.

"Tas Skapāns," Janis sacīja uz veco Daldu, savu tēvu, "žēl gan par to. Pieci mēneši kā precējies."

Vecais nopūtās.

"Par to veco Cubuku... tur nu nav ko žēlot. Tam bij laiks. Tāpat tas Ludis ar. No tā arī vairs nekas nebūtu iznācis... Bet Stūre, tāds taupīgs, godīgs cilvēks... visu mūžu... un nu... un nu..."

Vecais Dalda nesacīja nekā. Ko par citu postu runāt, kad pašam tāds pats bij gaidāms. Viņš skatījās dēlā, un viņa lupas raustījās.

"Māte mūs šovakar sacījās sagaidīt ar sutinātiem kāpostiem," viņš runāja. "Bet tagad jau viņa zinās..."

Janis pamāja ar galvu. Tēvs saverkšķīja acis un aizspieda vienu vēl ar rādāmo pirkstu, bet viņš tomēr nevarēja atturēt pāri asaru, kuras iekrita viņa baltajā bārzdā.

"Jā, tagad viņa jau zinās," viņš atkārtoja. "Ko nu tā sacīs, ka mēs abi divi... abi divi... Vai nu tu nevarēji palikt mājā. Par sevi es jau nekā... Tāpat viņa... Bet par tevi... tu viņai biji..."

Viņa uzpampušas acis atkal saverkšķījās, un viņa nāsis drebēja.

Janis sakoda zobus. Nekas mūs tā nepaceļ un turklāt neievaino kā citu sāpes par mūsu likteni.

"Ak," viņš spiesti runāja, "nemaz vēl nebēdājies, mēs gan vēl laimīgi tiksim malā."

"Jā, jā, jā, tāpat kā tie deviņi desmit toreiz. Nu jau arī desmit vien vairs esam palikuši."

Uz vakara pusi Grīntāls uzsauca biedrus un vaicāja, vai tiem negriboties ēst. Viņš runāja atkal tādā pašā drošā balsī kā arvien, un zvejnieku nogurušās sirdis atdzērās pie tās un sajuta pret

>Ta lasi kasetohtu tuuri

Mehed, leegid peale

"Vai tava bez degutas?"Grīntāls prasīja. "Nē - nu tad jāpaliek pie cepures. Sacērtiet vienas ragavas un sasmalciniet ledu."

Kamēr šie rīkojumi tika izpildīti, Grīntāls piegāja pie Zaigas, kas, rokas iemiedzis starp ceļgaliem, uz ragavu malas sēdēja.

"Sedz vaļā!" zvejnieks sacīja.

Bet Zaļga neklausīja. Tas izstiepa rokas uz abām pusēm, it kā tas vezumu gribētu aizsargāt.

"Sedz tās zivis vaļā!" Grīntāls vēlreiz iesaucās un savilka nikni uzacis.

Zaiga ar abām rokām sāka taustīt pa vezuma virsu, viņa apakšžokļa grumbainā, dzeltenā āda raustījās, pie kam žods kļuva gluži ass. Viņš murmināja kaut ko caur zobiem, un beigās vārdi "nolīgt maksu" Grīntālam iesitās ausīs.

Pār spēcīgā zvejnieka sarkanbrūno ģīmi pārskrēja it kā liesmas.

"Vai tu negudrs!" viņš uzbrēca. "Vai tev jau slāpst pēc jūras ūdens! Nost no vezuma!"

Zaļga pacēlās un aizvilkās lēnām aiz sava zirga.

Grīntāls attaisīja vezumu, noskaitīja priekš katra divas vienlīdzīgi lielas zivis un sāka tad tās izšķērst.

Kad uguns ar lielām pūlēm bij uzkurta, Grīntāla cepure apdomīgi aiz divām malās ievērtām auklām tika turēta virs liesmas, kamēr ledus bij izkusis; tad ūdenī ielika zivis un "katlu" nolaida zemāk.

Kad pirmais katls bij novārījies pusgatavs, tad uzlika otru un trešu, kamēr visas zivis bij apsutušas. Pilnīgi izvārīt viņas nedrīkstēja, bij jātaupa malka.

Tad zivis izdalīja.

"Paldies nu gan jāsaka," runāja Skrastiņš, "bet pirkstus laikam gan pēc viņām neviens nelaizīsim."

Zvejnieki mēģināja ēst, bet zivju garša bij pavisam nelaba. Tās smeķēja pēc sviedriem un rūgtā jūras ūdens un bij turklāt vēl pusjēlas. Tikai Birkenbaums savas apēda.

"Man no laika gala bijis ļoti labs kurvis," viņš apgalvoja. "Es varu akmeņus rīt."

"Kad ūdens mutē kāpj, tad jāmācās peldēt, kad bads virsū spiedīsies, tad mācīsimies ēst," Grīntāls piebilda un iebāza savas zivis ķešā. "Nemetīsim nekā zemē."

"Man vēl ir drusku maizes no šā rīta," Dalda čukstēja, pagriezies uz dēlu, "paiesim drusk

on it

Bet zēna mierīgā elpošana, kuru puisis nedzirdēja, bet tikai sajuta no krūts cilāšanās, un viņa pirkstu siltums tam atgādināja naktis, kurām nebij nekā kopēja ar šī nogurušā puikas mieru.

Tā tad nu viss bij pagalam. Nekad viņš vairs ar karsti pukstošu sirdi vaļējām acīm negulēs gultā un negaidīs, kamēr visi aizmiguši, lai tad nedzirdami pieceltos un, plikās kājas apdomīgi uz vēso kulu liekot, aizlīstu uz otru kaktu... Nekad viņš vairs nevērs vaļā klētiņas durvju, nekad pussamestas siena kaudzes pavēnī negulēs, gari izlaidies, un nekavēsies ar saulē apdegušiem pirkstiem... Kā tas varēja būt? Kā viņš šeit bij nokļuvis? Viņš tad tur tāļu Ērgļu kalnos bij gājis ganos, bij tur ilgus gadus dzīvojis, dzēris trakojis, priecājies, teātri spēlējis, divas dienas kā par jokiem cietumā sagulējis, un tagad, un nu... nu viņš sēdēja uz zvejnieku ragavām un jūra trakoja ap viņu, un viņš brauca nāvē. Tas nevarēja būt! Tādas lietas notika tikai pasakās, sapnī. Šis bij viens no tiem briesmīgiem sapņiem, kuri tik dzīvi un skaidri kā pate dzīve. Kaut jel varētu atmosties! Atmosties! Kas tie par māņiem! Viņš gluži labi zināja, ka viņš nesapņoja. Šis ledus, šis sāļais jūras vējš, šī rūkoņa - viss, viss bij patiesība, viņš salka patiesi, un viņam patiesi bij jāmirst jānomirst badā vai jāiegāžas ūdenī, tumsā, bezdibenī līdz ar šo zēnu un Grīntālu, un visiem tiem citiem spirgtiem un veseliem cilvēkiem... Aukstas šalkas zibeņa ātrumā pārskrēja pār puiša muguru, un viņa mute kļuva sausa un cieta. Nē, tas tomēr nevarēja būt! Tādas briesmas notika svešās zemēs, tur tāļu, un par tām stāstīja un lasīja kā par kaut ko ikdienišķu un vajadzīgu, bet pats tak tādu notikumu nevarēja piedzīvot! Birkenbaums arvien cieti bij apzinājies, ka viņš sveiks izies caur dzīvi. Kad kaut kur kāds bij sagriezis roku, pārcirtis kāju, no mašīnas ticis salauzts, noslīcis, tad puisis vienmēr

>kolhoosid kuulusid erakätesse
nõukaajal toimus isegi mingi eraettevõtlus?
kummaline

he just stole my pass

Trīsēdams viņš pietrūkās. Citi jau bij no ragavām piecēlušies un stāvēja, un skatījās uz jūru. Bij nepatīkami auksts, Kārlēns arī drebēja, bet snauda arvien vēl tālāk. Birkenbaums viņu negribēja modināt un palika sēdam, kamēr viņš pats uztrūkās. Tad arī viņi piecēlās un skatījās līdz ar citiem visapkārt.

Tā pate vakardienas bezcerības aina: pelēki viļņi ar baltiem putu vaiņagiem un augšā pelēki mākoņi. Ledus plosts bij kļuvis mazāks un apaļāks, vēja pusē gar malām tam šūpojās un nemitoši trinās zaļgani kluči. Zvejnieku sejas visas izskatījās daudz vecākas kā vakar, un visu acīs bij lasāms, ka viņus bij apmeklējuši spoki, kuri kā upuri prasa siržu asinis.

Kad Skrastiņš bij parunājies ar Jani, kuram tas drusku bij draugs, un Kārlēnam mīļi un žēli noglāstījis plecus, viņš piegāja pie Grīntāla. Tikpat viņš, kā arī visi citi to uzskatīja par šī nelaimīgo pulciņa galvu.

"Kas nu būs ar brokastu?" viņš vaicāja.

"Ēdīsim atkal zivis," Grīntāls atbildēja. "Kas grib, lai ņem zaļas, priekš citiem tās apsutināsim, kamēr vēl mums malka."

Tika atkal uzkurta uguns un zivis tāpat kā vakardien apvārītas. Viebdamies zvejnieki tās ēda. Tad Birkenbaums puiku noveda pie malas un abi iedzēra.

"Tu man esi kā brālis," sacīja puika.

"A, ko nu... tas nekas. Tu esi labs zēns. Es tevi izmācītu par krietnu zelli."

"Vai zini, ja tiksim malā, tad... tad labi satiksim."

"Labi, lai ir."

Kad viņi atkal pie citiem bij piegājuši, Grīntāls Birkenbaumam pavēlēja vienu ķeksi labi stipri piesiet ilkss galā, esot jāceļ flaga gaisā. Vai kādam esot sarkans lakats? Izrādījās, ka tāda nevienam nebij, bet to tiesu sarkani krekli bij trim: Grīntālam, Janim un Skrastiņam.

"Kas ir, Skrastiņ, ar tavu kreklu?" vaicāja Grīntāls. "Vai dosi, ko spert gaisā?"

"Kad jādod, jādod," Skrastiņš žēli atbildēja. "Bet salti gan būs bešā. Es esmu salts cilvēks. Es zinu, ka man jau tagad ar visu kreklu lūpas zilas. Bet, kad jādod, jādod."

Visu acis pavērsās uz runātāja lūpām, kuras tiešām bij zilganas. Grīntāls nevarēja apspiest viegla smaida.

"Nu, lūkosim tad arī bez tevis iztikt," viņš sacīja. "Es esmu mierā lozēt ar Jani, kuram no mums abiem krīt atdot savu kreklu."

"Es arī esmu," Janis atbildēja.

Grīntāls izvilka no azotes ķešas grāmatiņu, izplēsa lapu, pārplēsa to uz divām daļām, iezīmēja vienā krustu un satina abas lapiņas rullīšos.

"Krusts nozīmē kreklu," viņš sacīja, Janim abas lozes uz delnas pretim sniegdams.

Janis satvēra vienu - tas bij izvilcis lapiņu ar krustu.

"Sastājaties vēja pusē," viņš sacīja, norāva ātri kažoku, svārkus un vesti, vienu acumirkli pamirdzēja viņa muskuļainās rokas un krūtis, un tad tas atkal stāvēja, kažokā ģērbies, kā visi citi.

"Tas bij kā lēciens saltā ūdenī," viņš nosacīja.

Kreklu piestiprināja ķekša galā un pacēla gaisā. Zvejnieki ledū gribēja izkalt caurumu un tajā ilkss galu iestiprināt, un to tad vēl piesiet pie ragavu apgalves, lai kārts nebūtu jātur. Bet Grīntāls, samisušos ļaudis kā nekā gribēdams nodarbināt, tam pretojās un noteica, ka kārts pēc rindas ik pa diviem esot jātur gaisā un pie tam jāuzmana, vai no kaut kurienes netuvojas glābšana.

Kad Birkenbauma reize bij klāt, viņš viens pats savu laiku gribēja nostāvēt, bet Kārlēns neļāvās, satvēra kārti un palīdzēja savukārt noturēt gaisā posta zīmi, kuru vējš plivināja un pēra.

"Dzert gribas," puika sūrojās.

Laseks ühe paugu mõnele tiblale fentanüüli pähe veeni, vaataks kas raibe kärvab ära

"Ak, kad nu būtu tikai viena pilīte, godīgi ko nodzerties."

"Neņerkšķi," sacīja Birkenbaums.

"Jā, tu esi liels, bet, kad tu būtu tāds kā es, tad tu vis tā nerunātu."

Puisis atminējās pagājušās nakts un kļuva atkal laipns.

"Nu tā, ir jau grūti, ir jau grūti, bet ko lai dara," viņš noteica.

"Man jau no laika gala salts nav bijis labs," Kārlēns žēlojās tālāk. "Un tagad jārij dzīvs ledus... Man te kreisā pusē lejpus ribām tā sūrkst, tā sūrkst. Reizēm arī iedur kā ar iesmu."

"Jā, tur es laimīgs, man tas ledus ūdens vēl nekas."

Bet vēlāk arī Skrastiņš, līdzīgi puikam, sāka gausties, un zvejnieki uztraucās par šo jauno, draudošo postu, par kuru dažs no viņiem līdz šim lāgā nebij iedomājis.

Grīntāls atkal biedrus centās apmierināt.

"Vēl jau mums ir divi zirgi," viņš sacīja. "Tajos vēl siltas sulas diezgan, ja kādam tās taisni vajadzēs."

"Asinis dzert!" Sīlis iesaucās.

"Glums, sāļi dzeltens dzēriens," Birkenbaums mierīgi izskaidroja. "Es asinis esmu dzēris."

Uz zvejnieku sejām parādījās reizē kāre un riebums, kāre pēc silta valguma un ieaudzinātais riebums pret asinīm.

"Mēs vēl diezgan neesam izkārmējuši," sacīja Grīntāls, biedros skatīdamies. "Aizurbsim tad tos bērzus, kad mums viņu sula izliksies patīkama."

Kad Birkenbauma un Kārlēna rinda atkal bij klāt un tie labu laiku jau bij stāvējuši pie kārts, zēns sacīja:

"Birkenbaum, tu gan laikam jau ļoti daudz esi piedzīvojis.

"Vai tu to domā tādēļ, ka esmu asinis dzēris? To tu ari jau būtu varējis piedzīvot.' E

freaking worst poster ever
that is why underage faggots shouldn't be allowed here