/bantz/

Spooky scary ghost house exploring part 2 coming soon

Other urls found in this thread:

youtu.be/srELtINzYJw?t=00m33s
soundcloud.com/kuzri/cocoro-magical
twitter.com/SFWRedditGifs

włoski

tig tax

3rd for anime

to answer more specificly imagine it as doing with a girl analy

FASTER!
(there is a faster version of this gif, but i don't have it)

IIIIIS BORIS!!!

3D women are NOT important.

...

please save the picture i made to your PC

thanks

t.hanks

...

some Pole said that i shouldn't like Mugi because she got blacked in some doujin
what a baka

...

youtu.be/srELtINzYJw?t=00m33s

traps are NOT gay tho

what goes up gotta come down

>sucking on banana while masturbating to traps
is there ANYTHING ( A N Y T H I N G ) better than this?????
i thnk NO

see VERY homo

fuck off my general already

Im allowed to post here

very hot and cute!
no

youre not allowed to post here
thats my IRONIC post.......
dumb retard kys already honestly you are worth just about 0

GROOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOOVVVVVVVVVVYYYYYYYYYYYYYYYYYYYYY MAAAAAGIC

found pics of estonian guy and his gf

slav

slavs>estonians

found pics of my gf

cute
where have you found this

thats LITERALLY me

heyyyy xx

oooohhhh-oohhh-oo-oohhho=oho==oh=h=h-h-h-ohhhh--oooooooohhhhoho--hohohoh-hoh-oh-ohohoh-oh


IVE
GOT
SOMETHING ON MY MIND

WHERE WE FROM YOU DONT KNOW
YOU WILL KNOW WHERE WE WILL GO

dont let me fall asleep

...

>there are cute eesti bois who surfs on s4s
cute

no no that didn't work out

what are the best chips (crisps)?

salt and vinegar are the best CHIPS (NOT crisps)

>salt and vinegar
do you live in the 1950s?

*does the swing to celebrate the end of the war*

no why do you ask

spicy tomato munchos

...

>tomato
kys

...

visi sapulcējās un lika vispirms ādu un taukus uz solīšanu. Prātnieks ľēma kādu vāli un nostājās kaktā
pie tukšas mucas. Švauksts solīja rubli par visu kopā. Prātnieks sauca: «Rublis solīts! Kas sola vairāk?»
Daţi solīja pa kapeikai augstāk, bet Švauksts lika vēl ar reizi divdesmit kapeiku klāt. Prātnieks atkal
sauca: «Rublis divdesmit astuľas kapeikas solītas! Kas sola vairāk?

could someone translate that

thanks

t.hanks

solīs vēl? vai neviens? – – –» Līdzko Prātnieks gribēja sist trešo reizi, te Švauksts apturēja viľa roku.
«Wart', wart'! lai cilvēki apdomājas; vai tā manta akurāt tik dārga vien ir?»
«Nu, tu redzi, ka neviens negrib vairāk solīt,» Prātnieks teica. «Ja tu domā, ka maz ir, tad soli pats
vēl klāt.»
«Lai vēl iet zehn kapeik!»
«Rublis trīsdesmit astuľas kapeikas solītas! Kas sola vēl? – pirmo, otro un – un –»
«St, st!» Švauksts atkal Prātnieku apturēja. «Tā manta nevar tik lēta būt.»
«Nu tad soli vēl!»
«Vēl finf kapeik las jeht zu!»
«Rublis četrdesmit trīs kapeikas solītas! Vai nav, kas sola vairāk? – Pirmo – otro un – trešo reizi!»
Pie šiem vārdiem Prātnieks, kaut gan Švauksts gribēja viľu vēl atturēt, sita visas trīs reizes pa mucas
dibenu ar vāli un tad, to nomezdams, sacīja: «Tas ir beigts un nobungāts.» Pēc tam sarēķināja, cik
dalībnieku bijis, lai varētu maksu izdalīt uz galvām.
«Čangalieši, cik jūsu ir?» Prātnieks jautāja. «Slātavieši ir septiľi.»
«Un mēs astuľi,» Ķencis, cimdā muti slaucīdams, atsaucās.
«Kur astuľi?! Deviľi esat jūs!» Prātnieks teica ar piktumu.
«Astuľi!» Ķencis atteica lepľi, droši un smagi.
«Astuľi vien gan,» čangaliešu tiesas vīrs sacīja, «es pats pirmāk izskaitīju klusām pie sevis.»
«Nav tiesa, deviľu vajag būt! Nedomājat vis, ka mēs esam tik muļķīgi, ka nezinātu!» Bisars
kliedza iz kakta, kaut gan nemaz nezināja, cik čangaliešu ir.
«Kamdēļ jums, dēli, jāķildojas?» Oļiľš sacīja lēnā balsī. «Izskaitiet vien visus, tad tūliľ redzēsiet,
cik ir.»

«Nu, zināma lieta,» tiesas vīrs viľam piekrita. «Čangalieši, atšķirieties savrup!» Visi čangalieši
atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams visupirms ar pirkstu sevi un
sacīdams. «Es,» – tad pa kārtai uz citiem: «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiľi, astuľi.»
«Nevar astuľi vien būt,» Švauksts uzsauca, «lai skaita vēl! Skatīsimies visi.»
Tiesas vīrs skaitīja atkal tāpat kā papriekšu: «Es, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiľi, astuľi.»
Švauksts skaitīja viľam pa vāciski līdz: «Ein, zwein, drein – – – – akt.»
«Tur ir blēdība vidū,» Prātnieks sacīja. «Ja tik visi esat, tad deviľu vajag būt, lai top vai velns par
stenderi.»
«Nu tad

no u

«Nebūs tiesa,» čangalieši, galvas purinādami, atteica.
«Nebūšot tiesa? Jāsmejas! Nu tad skataties vēl!» Prātnieks pikti uzsauca un tad skaitīja atkal
čangaliešus, pielikdams katram roku pie krūtīm, un Ķenci, kurš bij rindas pēdējā galā, pagrūzdams
kādus soļus atpakaļ. Šis, par to ieskaities, uzkliedza skaitītājam: «Klausies, puis, nepalaid roku, to es tev
saku!»
Nu sāka brīnoties un gudrot, kur tā vaina varot būt. Pēdīgi nosprieda dalīt maksu un
sešpadsmitiem un salikt ikkatrs tik naudas, cik kuram iznāk maksāt; ja tad vajadzīgā summa sanākšot,
par ko tad vairs meklēt vainas?
Pie izrēķināšanas, cik kuram jāmaksā, izklīda visi čukstēdami pa kaktiem, īsti tā, kā tas notiek šur
un tur kāzās priekš naudas samešanas. Tur tādos brīţos kāzu ļauţu ģīmji, kuros līdz šim tik kāzu prieki
bij lasāmi, izšķiras uz trim pretējiem pulkiem: tie, kuri ir iecelti uz naudas saľemšanu, izturas visdrošāk.
Viľu sejās ir lasāms šis vārds: «Mēs varam droši plēst un prasīt, jo ikkatrs zin, ka mums tā nauda
netiek.» To sejās, kuriem nauda jāmet, kailām acīm ir lasāms: «Dievs lai pasarg, kā nu nemetīsi! Tik ilgi
ir ēsts un dzerts – vai gan kuram no gaisa krīt?» – bet rakstīti ir šie vārdi: «Viss būtu kāzās labi, tik tās
naudas mešanas vien nevajadzēja. Tīra bezkaunība, vairāk nekas!» Pēdīgi tie, kuriem tā nauda nāksies,
nes savās sejās klaji šos vārdus: «Gandrīz nevajadzēja nemaz naudas mešanas taisīt. Mēs arī negribējām,
tik citi vien uzspiedās. Ko nu lai dara, vecas ierašas grūti atmest.» Tā gan ir lasāms, bet rakstīts ir īsti tā:
«Ēduši un dzēruši, cik kuram gribējies, bet cik te nu sametīs!» Šādu naudas lasīšanu daţi ir atzinuši par
nepieklājīgu, tādēļ viľi naudas saľemšanas brīdī – zināms, tad, kad viesi jau jautrā garā, – apklāj galdu,
kāds no cienīgākiem izsauc nopietnā balsī ka, ja kas gribot jauniem kādu mīlestību parādīt, tad to varot

še darīt, bet spiests uz to netiekot neviens. Tad atkāpjas no galda visi kuriem var būt pie tās sametamās
naudas kāda dalība, un pat viľu tuvākie radinieki nerādās. Bet šī godprātība izšķiras no pirmās
negodprātības tik caur to, ka pirmējie ľem naudu rokām, otrējie viľu rauš dakšiľām lādītē kā ţīdu
krodzinieki savās svētdienās.
Kad naudu bij saskaitījuši, tad salika uz galda ikkurš savu kopiľu, bet, zināms, sevišķi katrs pulks.
Čangaliešiem iznāca deviľas kopiľas un ikkatrā kopiľā tik, cik vajaga, par ko visiem un īsti
čangaliešiem pašiem bij liels prieks un brīnums.
Tad viens no pulka – laikam tas
«Mēnesnīca» – teica pusbalsī bailīgi uz
stoikas logu paskatīdamies: «Vai zināt, kas
man nāk prātā? Še vajag būt māľiem. Jau es
biju dzirdējis, ka šis krogs tīrs neesot. Kādēļ
krodzinieks pirmāk tik ātri stoikas logu
aizrāva? Vai nav piedzīvots, ka acis var
apmānīt? Te nav cits nekas kā tā lieta, ka
viľš grib sacelt mūsu starpā naidu un tādēļ ir
gribējis mūs apmānīt un sakūdīt. Bet ko tu
apmānīsi tos, kam prāts! Čangalieši un
slātavieši ir izbraukuši galvaspilsētu kopā un
nav nīdušies, ak tad še nu būs tā vieta, kur
kausies? Raug, tagad ir gaidāmi mērnieku
laiki, kur visiem vajadzēs turēties kopā, tāpēc
lai vecā mīlestība sāk šovakar zaļot no jauna,
un čangalieši ir deviľi, kā bijuši, lai māna,
cik grib!»

Šie vārdi pacilāja ikkatra sirdi, un visi,
apzinādamies pašu apmānītāju piekrāpuši,
taisījās projām varonīgiem vaibstiem,
pasniegdami mīlīgi cits citam maizes
nastiľas, un sagāja stadulā, priecādamies
joprojām par savu mīlestību, saderību un
gudrību.
Ķencis iedams gribēja atraisīt tūliľ
savu zirgu, lai var iejūgt, un atrada pie viľa
siles pieslējušos aunu, kuram cirta ar kāju sānos tā, ka tas nogāja, kūleľus mezdams, daţus soļus nost un
vairs nekustēja. «Pagāns! vai nospēris būšu?» viľš, aunā gari skatīdamies, pie sevis sacīja. Tad, piegājis
ar maizes nastiľu, sita un čamdīja viľu augšā: «Irrē!»
Citi, kuriem gar Ķenča zirgu bija jāiet, apstājās arī un sāka, drusku izbijušies, spriest, ka nospēris
gan būšot. Tad sāka meklēt pēc zīmēm, kam šis nospertais auns piederēšot. Čangalieši gan sacīja, ka tas
būšot slātaviešu, jo viľu aitieši esot vezumos, bet tomēr Svērtelis uzzīmēja nosperto aunu par savu. Visi
nosprieda, ka tas esot likums, ka tam, kurš aunu nosperot, esot auns jāizmaksā un jāpatur. Ķencis arī
neturējās nenieka pretī, bet sacīja, ka tas esot viľam viena alga, vai dzīvs auns vai beigts, jo uz to pašu
pilsētu aizejot dzīvie, kur beigtie. Iegrūdīšot vien labi stipri sāli, un nepazīšot ne velns. Labāk viľš vedot
beigtu aunu uz māju nekā dzīvu, jo tāds tik spārdoties kā pagāns. Tad noliecās pie auna un cēla viľu uz
kamiešiem, runādams: «Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliľ kā rags. Brīnums, kad viľš tik drīz
izdzisa?»

Hillary Clinton

Tikām bij citi čangalieši arī aplūkojuši savus vezumus un atraduši, ka daţu aitiešu trūkst; viľi
sprieda, ka tie būšot izspirinājušies un tepat pulkā iejukuši, tādēļ gribēja iet un meklēt rokā, bet Prātnieks
un Švauksts tā neatļāva, jo nakts laikā varot izľemt ar cita zīmēm – un kas tad pēc staigāšot tiesādamies?
Dalīšana būšot tik gaismā, tādēļ vajagot tagad dzīt projām un vairāk nekā. Vai viľiem laikam vajadzēšot
ciest par čangaliešu gļēvulību, ka nezinot paši par saviem kustoľiem gādāt? Šim spriedumam piekrita
visi slātavieši un taisījās tik dzīt aitiešus laukā, bet čangalieši aizstājās vārtos un nelaida, sacīdami, ka
varot apturēt pašu zagli uz ceļa vidus, ne vēl tādus, kuru rokā savu mantu tikpat kā redzēt varot, un, ja
neatļaujot izľemt, tad uz muiţu projām. «Pagaidi! Še tev būs muiţa!» kāds iz pulka kliedza, un tūliľ
plīkšķēja sitiens Ķencim uz pakauša, tā ka svece, kuru viľš turēja sveču lādītes galā iespraustu, izkrita
zemē un nodzisa. Tūliľ dzirdēja sitam arī stadula otrā galā aiz Pāvula ratiem un Ķencis dzirdēja Pāvulu
iekliedzamies. Lai gan Ķencim pašam sita vienādi pa pakausi, tomēr viľš kliedza cik spēdams

glāb tik muciľu, lai neizsit spundes!» Otrā stadula galā gan bij uguns, bet no tās nevarēja daudz redzēt,
tādēļ kāvās pa tumsu, bet bez liela trokšľa, it kā vienprātīgi to norunājuši, jo dzirdama bij tik elšana un
dūru sitieni. Oļiľš, Svērtelis un daţi citi no vecākiem iesūtīja drīz tiesas vīru pēc krodzinieka, ka stadulā
neesot vairs labi. Krodzinieks arī drīz iznāca ar sveci rokā. Pa to starpu bij kaušanās gan jau norimusi;
tik vēl lamāšanās vārdi kā beidzamie krusas graudi pēc negaisa bira no abām pusēm. Krodzinieks
uzsauca pikti, ka, ja nebūšot mierā un ar godu neaiziešot, tad viľš likšot saslēgt visus ar aitām un
zirgiem stadulā. Čangalieši, to dzirdēdami, sacīja, ka, ja slātavieši gribot, tad lai dzenot viľu aitiešus arī,
bet tik līdz Prapu krogam, kur viľiem esot jāšķiras. Tur būšot jau gaisma un viľi pretī, tad varēšot
izdalīt. «Ak tā, lai dzen vien? Pagaidi, ka jūsu aitiešus dzīsim!» Švauksts kliedza, ķēdi siedams, kura bij
pārrauta un līdz ar to arī vestes pārplēstas. Krodzinieks sacīja, ka miera laikam nebūšot, un gribēja iet
pēc puišiem, lai var likt visas durvis sacietināt, jo slātavieši ar čangaliešiem, kur vien saduroties, tur bez
ķildas neiztiekot. Pēdīgi caur Oļiľa, Svērteļa, tiesas vīra un citu gādāšanu salīga visi uz to: atlaist arī
citus čangaliešu aitiešu vaļā un iet divi no katras puses pie dzīšanas. Krodzinieks iegāja iekšā, un tad
vecīši sāka kaušļus pārrāt, atsaukdamies uz sevi, ka viľi esot piedzīvojuši sirmus matus un tāpat pa
laukiem braukuši, bet tikuši visur ar labu cauri, jo ko nu kurš esot dabūjis?

this is cancer
i'm going to the pub
bye

«Nu, bez kaušanās jau
pasaule nevar pastāvēt!» Ķencis sacīja, cepures meklēdams un savu plāno degunu, kurš bij nosists šķībi,
kā vēja rādītāju taisni uzgrozīdams. Tad sāka spriest, ka par naidu neesot nekāda vaina, tik dusmu
nevajagot turēt – kas noticis, tam vajagot būt uz vietas nobeigtam, jo vai tādēļ, ka izkāvušies, nevarot
atkal mīlestībā dzīvot? Visi runāja par bijušo kaušanos kā par kādu kopīgu medīšanas vai zvejas darbu ar
tiem īpašiem jokiem un ar lielo saderību, kāda nāk allaţ pēc naida, kad atkal izlīgst. Ķencis stāstīja
priecīgi tiesas vīram, ka tumsā tam esot kāds lējis vien lējis vien pa kaklu. «Manim gan pakausis diezgan
biezs,» viľš beidzot sacīja, «bet nekā, sāka karsin. Tavu šmaugu sitēju! Kad tāds pulkā, tad par čigāniem
nav ko bīties!» Prātnieks, kuram arī bij deguns labi liels un šķībs, sacīja, ka esot tumsā klupis uz ratiem;
Bisars taustīja aci, Pāvuls berzēja ausi, un retais, kurš vien tik vidū atradies, bij palicis bez nekāda
trieciena; tomēr visi izskatījās atkal laimīgi un priecīgi. Kad zirgi bij sajūgti un visi aitieši palaisti, tad
vēl sagāja un nokodināja cits citam, lai nestāstot tālāk, kas noticis un par ļaunu lai neviens neľemot, jo
daţādi pasaulē izdodoties. «Dievs lai pasarg no tāda trakuma, ja, mērnieku laikiem nākot, mēs ar naidu
šķirtos!» Ķencis sacīja, apsegdams savu nosperto aunu ar zirga segu.

Happy Soviet Army day, everybody!

have fun

Irbēnu ienācējiem Gaitiľiem bij jau notecējušas vairāk nekā divas gadu desmitas, šai vietā
dzīvojot, un pa to laiku arī piedzīvotas un pārlaistas daţādas dienas. Spēka jeb pusmūţa cilvēki bij stipri
novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cilvēkiem. Pie lielākas rocības Gaitiľi nebija nākuši,
bet sūri grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viľi bij pat pie mazākā daudzuma, un tik
maz viľiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei nepietiktu, ko Dievam no sirds dibena pateikt un viľu
slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies daţā grūtā gadā jautāja, cik viľai ticis rudzu vai kartupeļu,
tad viľa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: «Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu, slavētais
Dievs, tavu svētību! Kas izteiks viľa ţēlastību?» Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā
varēšot iztikt, tad viľa par to gandrīz sadusmojās un runāja norādama: «Vai tas ir par cilvēku saucams,
kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viľa slava par tiem labumiem, ko viľš ikkatrā
acumirklī mums dāvina.» Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākos brīţos, kādu viľas mūţā vis netrūka, viľa
jo ciešāki stāvēja uz tā pamata, «kas nekustēsies, kaut zem' un debess bojā ies»

». Jo smagāk viľu kāds
dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viľas uzticīgā sirds cēla savu Dievu. Vistuvākā dvēsele
uz pasaules viľai bija Annuţa, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projām, bet kura tomēr
pēdējos gados uzturējās lielāko daļu citur par iebūvieti, baidīdamās būt Gaitiľiem par nastu, kaut gan
Ilze mēģināja viľu visādi pārliecināt un nelaist projām; tomēr atkal neviena nedēļa nepagāja, kad viľa
kādu dienu neatnāktu pie Ilzes un savas audţumeitas Lienas, kuru jau mazu bij nodevusi pie Oļiľiem par
audzēkni.

>tfw latvia isnt range banned yet

Tenis bij arī jau itin sirms, ar pavāju acu gaišumu un tāpēc mita lielāko daļu uz mūriľa, šo to
pūlēdams. Jau spēka gados viľš strādāja vairāk ar muti nekā ar rokām, tādēļ tagad nebij no viľa vairs
nekas gaidāms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brāli, tad brīţam, par zīmi, pašā labākā siena
laikā pakāra izkapti šķūľa paspārnē, aizgāja uz māju un gulēja veselām dienām dzestrā piedarbā vai arī
sēdēja uz sliekšľa, cepuri pār ausīm uzmaucis, nemaz neteikdams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kādreiz
tādā brīdī aicināja viľu vecais brālis, lai nākot palīgā pie ķieģeļu sišanas, ar ko pārmūrēt rijas krāsnij
spraušļus. Tad viľš atteica savā zināmā cēlā valodā: «Vai es podnieks?» Ziemās viľš mīlēja šurp turp
Dievs zin kādēļ izstaigāt un vakaros vīt virves, groţus vai kādas auklas, bet tas bij zināms, ka gandrīz
neviena novijuma nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sapēris bērnu bara, ja vien tam gadījās taisīt ap

i dont know what this is

to bailīgo brīdi kādu troksni, jo, kad novīto groţu vai auklu gribēja labi pie skala apsvilināt, ko viľš allaţ
darīja, tad vijums bij jāsaloka rokā it kā uz labu sišanu un bez sišanas viľu nost likt bij ţēl, tādēļ likās
bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acs vai galva, un tad nolika vijumu, ne vārda nesacīdams. Ja tad
Ilze vai cits kāds ieminējās, ka tīri kā traks, kā nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viľš atbildēja, lai
nebīstoties vis, jo atpelnīšot jau gan rītdien un kas tad ik reizes pēc ţagariem lai skrienot. Bet, ja gadījās,
ka bērni jau gulēja vai skaitīja pātarus, tad ľēma suni rokā, ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebij
ko bīties, ka viľš pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrākās dabas, izrunas un cēlošanās viľš nebij arī
tagad nekā atmetis: pīpes galviľa stāvēja tāpat šķībi pie pagara kāta ar slaidu, līku galu, astru viduci un
izrobotām ripiľām; ap kaklu bij tāds pats liels lakats, galvā pagara ziemas cepure ar plakanu dibenu,
nagu un atliektām austiľām; kājās allaţ ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas
ar degutu tā, ka tā nespēja nemaz saiet iekšā, bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likās, ka viľam spīdums
patika, kādēļ vien arī tik daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkāja brilli un turēja grāmatu no sevis ļoti
atstatu, kā to redzējis pie daţiem kungiem. Vai viľš arī patiesi lasīja vai tik grāmatā skatījās, tas nav
zināms. Daţu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sāka piepeši dziedāt.

only Ivans and Igors know what it is

Ilze līdz šim kopa vēl arvien savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja.
Nekad viľa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties nelaida
vājums viľas pavisam no gultas ārā, tā ka Annuţai vajadzēja palikt pastāvīgi viľas vietā. Tomēr viľa
nemitējās jel ar padomiem un paskubināšanu līdzdarboties. Brīţam viľa pārmeta arī Tenim, ka tas,
vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriľu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar
vienu pašu puisi vien visus darbus darīdams; būtu gājis jel un pakūlis drēbju linus, ko vērpt; bet viľš
zināja arvien lepni un kaitinoši atbildēt – vai nu tā: «Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! paliec tu uz
maniem pleciem un ēd vecuma maizi!» – vai arī citādi.

oh
hello ivan

Še jāpiemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viľa valsts izmācīts apriľķa pilsētā pie
apriľķa ārsta par asiľu laidēju, jo asiľu laišanas vajadzēja tolaik visiem: vājiem par veselību un veseliem
par izsargāšanos no vājības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies46 un tātad,
ja negribēja likt ļaudīm asiľu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūţu, vajadzēja gādāt, lai var viľas dabūt
no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tik vien paši ļauţu vecajie, bet arī ārsti; tādēļ tad asiľu
laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. Tenis vien varbūt iztecināja vairāk asiľu, nekā tagad izdedzina daţā
draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiľu tecēšana caurcaurim nekad nemitētos. Īsti
pār- jeb pussvētku dienās bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no paša rīta uzvilka zābakus ar
atlocītiem stāviem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo vājnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat
vecuma nespēks nākot no tā, ka ļaujot pieaugt daudz asiľu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomākt.
Tādēļ nāca arī šie viesi un jo vairāk veci

It's great celebration in Russian world.

kalsnēji cilvēki. Tie cerēja panākt jaunības spēku un spirgtumu
caur asiľu nolaišanu. Tenis aplūkoja vien, kur katram lielākas dzīslas, vai rokās, vai lielos, pierē, tad to,
kuru atrada par labāku, cirta pušu un tecināja kausu pilnu. Kad asiľu devējs taisījās ģībt, tad iedeva
viľam sāls graudiľu mutē. Kad Tenim brīţam daţs jautāja, no kurienes dzīslas nākot un kurp aizejot, tad
viľš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū. Arī slātaviešos viľš bij nācis ar šo amatu slavā un
strādāja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados asiľu laišanas vajadzība sāka iet tomēr ļoti mazumā47, it kā
kad asinis nebūtu nemaz vairs augušas, un Tenis dabūja cilāt šos brīnišķos dzīvības un veselības
atjaunošanas rīkus arvien retāk, bet par to tad strādāja ar jo pilnīgāk un tecināja asinis bez ţēlošanas
veseliem kausiem, ja vien varēja vēl dabūt kāda, kas to ļauj. Pieminētā rītā viľš taisījās uz braukšanu
lieliski un svarīgi, it kā kad būtu jāsteidzas noľemt ievainotu kāju vai pašam ģenerālim. Tenis gan varēja
būt lepns jau tādēļ, ka atradās tomēr vajadzības, kur viľa mākslas vajaga, bet jo vairāk tādēļ, ka cilvēks
bij sūtīts taisni pēc viľa paša un vēl braukšus.
Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viľai bij šonakt bijis stiprs miegs, tādēļ
jutās spirgtāka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paľemt no loga Dziesmu grāmatu un
lasīt. Viľas vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs. Kādu brīdi lasījušai, grāmata
noslīdēja uz leju un domas pārľēma prātu.

Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz meţīgu bārdu un matiem. Viľa
sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas
un cienīšanas. Ienākdams viľš vājnieci laipni sveicināja: «Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?»
Ilzes vaigs jauki apskaidrojās priekā un laimībā. «Labrīt, labrīt dēliľ! Šorīt man, tevis gaidot, ir
pavisam viegli. Vai nu visas mantas atvedāt?»
«Laikam visas būs gan,» Kaspars, lielās drēbes novilkdams, atteica.
Ilze cieta brītiľu klusu. «Vai pats īstais mērnieks arī atnāca jau tūliľ līdz?»
«Tūliľ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks,» Kaspars atbildēja, pēc kāda acumirkļa, it kā no citām
domām uztrūkdamies.
Ilze smagi nopūtās un sacīja: «Jūs gan vedat visa valsts, bet ne kādu labumu kurš sevim
atvedīsiet!»
Viľiem vēl tā runājot,
ienāca Annuţa, kurai arī
vecums nebij gājis garām,
nesdama Kasparam brokastis.
Kad viľš bij paēdis, Annuţa
galdu nokopusi un aizgājusi
atkal saimniecības darīšanās,
tad Ilze, kura visu to laiku
sēdēja klusās domās, sacīja
lēnā balsī: «Nāc šurp, dēls,
tuvāk, parunāsimies!» Kaspars,
pēc sava ieraduma it kā tālumā
skatīdamies, brītiľu padomāja,
tad ľēma krēsliľu un nosēdās
pie mātes gultas.

Ilze iesāka runāt lēnām
un domīgi: «Es, dēls, nomanu,
ka mans gājiens šai pasaulē
laikam drīz drīz nobeigsies un
varbūt ar šo pašu vājību, tādēļ
es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatrodas vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu
palicis Dievam paslēpts un kurš mani no viľa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu
smagums, kura dēļ man ar kaunu būtu jāapstājas pie paradīzes vārtiem, un vai netur manas sirds pie
pasaules vēl kādas saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos no šās iznīcības uz mūţīgu godību. Tu zini,
ka tu esi mans dārgums, kuru es glabāju ar bijāšanos, lai varētu savā laikā tam, kas viľu dāvinājis, atdot
tik skaistu un no pasaules nesagānītu, kādu es to dabūjusi. Tagad, kur es topu aicināta projām un tu esi
jāatstāj, tā sakot, svešām rokām, līdz atkal satiksimies lielā rītā, – tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par
to, vai tu arī pats domā, ka drīkstēsi rādīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas. Nedomā, dēls,
ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklausīgs, pret citiem taisnīgs un ka neviens tevis nevar saukt par
platā ceļa gājēju, bet gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs
tu neesot, jo tu Dievam neticot. Vai, vai, dēls! tu nezini, ar kādām izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu
tas būtu tiesa, ar kādu taisnību, ar kādu rotu tad tu domā Dieva priekšā stāvēt, ja ne ar Kristus asinīm?

what is he even saying

Šās domas mani ir mocījušas dienu un nakti, un šaubīšanās top arvienu neatraidāmāka. No taviem
darbiem un ceļiem es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet, to gan atzīstu, ka savādāks esi nekā citi
cilvēki: uz Dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kādu runā, ne biedrojies, bet
esi allaţ kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zināt, kas tev prātā un vai ar labām domām vien
draudzējies. Es neiedrošinājos un negribēju līdz šim par to nekā runāt, jo gribēju pati ciešāk noraudzīt,
vai tas var būt tiesa vai ne; nerunātu arī tagad, ja vien nenomanītu esam jau pusnakti tuvu, kādēļ vairs
nedrīkstu snaust, bet ir jāpaliek nomodā. Zinu, dēls, ka tu negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi
stājos Dieva priekšā, tādēļ saki man taisnību par to, ko tevim jautāju, lai varu apmierināties un viegli
sataisīties uz savu mūţības ceļu, jo šī nezināšana un šīs bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu
sirdi vajā un tas smagākais akmens, kurš uz viľas guļ.»
Šo runājot, bij Ilze pagurusi un atlaidās, smagi elsdama, uz pagalvja. Kaspars sēdēja auksts, kluss
un mierīgs it kā marmors; nekāds nosarkums nejauca viľa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viľa
sejā nekustējās, un acīs nebij redzama nekāda sirds viļľošanās. Pēc laba brītiľa viľš iesāka runāt, bet tik
mierīgi kā par kādu ik dienas cilātu lietu

«Citam es šādu jautājumu pavisam neatbildētu un arī tev ne, ja tu būtu jautājusi citā laikā un citā
reizē; bet, ja nu tu jūties, ka šī nezināšana var būt tev par apgrēcību un nastu uz mūţības ceļa, tad gribu
labprāt tavu sirdi atvieglināt.
Ľem vērā pavasara laiku un aplūko ikkatru kociľu un puķīti savos ziedos: dārza ābeli, plūmi,
ķezberi, ceriľu krūmu, dārza, lauka un rudzu puķes; tad atkal tos augus, kuri ar grezniem ziediem
nelepojas, – kā daţādus ogu krūmus, visas labības, ķimenes, kāpostus, kāļus un citus, kuriem ir tik vien
neievērojami ziedi vai arī tobrīd nav ziedu pavisam. Ievēro tad, cik maz ļaudis šos pēdējos uzlūko –
tikko gandrīz nenicina, un izskatās, ka paši viľu ziedošie brāļi un māsas pret viľiem lepojas un tura tos
par nenieku un gandrīz par tādiem, kurus nevajadzētu nemaz par augiem dēvēt. Uzlūko tad atkal visus
tos rudenī, tad redzēsi, ka tie, kurus pavasarī visi apbrīnoja un slavēja, ir vistukšākie no augļiem vai arī
nes tik vien nederīgus auglīšus; ceriľu un roţu krūmi pēc ziedu laika nav gandrīz nemaz vairs
ievērojami, jo pie viľiem nav nekas cits atrodams kā tik lapas un kādas nelietīgas pumpas, kamēr ogu
krūmiem zari līcin līkst aiz sulotām un krāsainām ogām; kokaļus, skaisto rudzu puķu augļus rijnieks
atšķir ar nezālēm un visām nelietībām no graudiem, kuri ir izauguši apakš tiem neievērojamiem,
pelēkiem ziediľiem un der nu dzīvības uzturam par pamatu, jo no viľiem nāk maize; visi dobju augi jeb
sakľāji, kuri ar nekādiem ziediem nav acu iepriecinājuši, atspirdzina un stiprina tagad sirdis; ķimenes
izdod tad smarţīgus graudiľus, kamēr košās pļavu puķītes, no kurām ir atlikušies vien kātiľi, der vienīgi
par sienu. Turpretī, ir atkal citi koki un stādi, kas nes gandrīz krāšľākus augļus nekā ziedus, – it kā dārza
ābeles, daţas plūmes, zirľi un citi

can we gas mikoto

Īsti tāpat tas ir pie mums cilvēkiem, kad līdzina ticību pie ziediem un kristīgus jeb zamaritiešu
darbus ar augļiem. Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību lielās, lepojas un grib ar to
vien uzsvērt visus cilvēka pienākumus pret savu tuvāko un atlīdzināt jeb izdzēst sevmīlības noziegumus,
meklēdami pie tiem neticības, caur ko sevi grib ierādīt ļauţu priekšā par ticīgiem jo tad vien viľi var
izskatīties par augstu stāvošiem, kad citus pagrūţ gar zemi. Šie ir tie bīstamākie un ļaunākie cilvēki uz
pasaules, jo no redzamas čūskas var izsargāties, bet no neredzamas ne. Kristus tādus ļaudis sauca par
vilkiem avju drēbēs un par nobaltētiem kapiem. Nevienas darīšanas ar viľiem nevar nedz iesākt, nedz
pabeigt, kur netiks piekrāpts ikkatrs, kas viľiem uzticēsies: tā pārdod stulbu un nelietīgu zirgu par
visdārgāko naudu, ja vien pircējs pats neatradīs vainas; tāds noraus mēru un svaru pusi uz puses, ja vien
pats pārdevējs vai pircējs neuzmanīsies. Tādi liek aizmaksāt ikkatru vārdiľu, ko tie priekš cita saka, un
izdod nabagu dāvaniľas uz vislielākiem augļiem, jo par tām viľi – ja vien spētu – prasītu no Dieva
parādu zīmju, ar kurām tikt debesīs iekšā, bet, kad tas nav iespējams, tad piekodina viľam savā sirdī:
«Redzi ko es daru, bet neaizmirsti tu man to simtkārtīgi atdot vai arī pielīdzināt man to par taisnību!» –
jo viľi paši arī nomana, kaut gan rauga sevi otrādi pārliecināt, ka pastarā tiesā ar to vien nepietiks, kad
teiksies ticējuši, ja tur prasīs: «Ko esat darījuši?» – it kā kokam rudenī ar neprasa, kā esi ziedējis, bet
prasa tik, kādus augļus viľš nes. Viľa viltus dabai nav vis pie cilvēkiem vien gals, bet tā sniedzas daudz
tāļāk; viľi sauc sevi par neliešiem un grēciniekiem, kas gan ir taisnība, bet sirdī par tādiem nemaz
neatzīstas; raud asaras, lielīdamies, ka viľas

but what is he saying

tekot iz salauztās un sagrauztās sirds, kaut gan sirds ir
paštaisnības pilna un asaras tek vienīgi iz acīm, un tiek bagātīgi izlietas tik tādēļ, ka viľas it nekā
nemaksā, bet, ja asaras būtu jāpērk jel piecas par grasi, tad vismazāk bez graša gabalā neraudātu, bet
priekš svētulīgas izlikšanās izdomātu citu līdzekli, kas nemaksā naudas. Pie lielākiem noziegumiem,
kurus nekādi nevar arī ļauţu priekšā iztulkot par nenoziegumiem, viľi saka, ka visi cilvēki esot krītami,
maldīšanās piederot pie cilvēku dabas un neviens grēks neesot tik liels, kurš nevarot tikt piedots, jo pats
slepkava dabūjis apţēlošanu, kad atzinies; tādēļ vajagot grēku tik noraudāt. Viľi grēko, ar vārdu sakot,
uz citu aizmaksas, jo no parādu prasītāja – sirdsapziľas viľiem nevajaga bīties: tās tie nepazīst. No
šādiem cilvēkiem tad būs izcēlusies arī tā neticības valoda par mani, kura pie tevis sacēla tik lielas
bailes.
Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un
tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viľu ziedi un tādiem cilvēkiem viľu ticība, kaut gan tikpat vienu,
kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust,
it kā pirmajie to dara, – viľiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru
vājumu, ko viľi pie sava tuvākā redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, māt, es varētu
skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzināt ar ābeli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ābolu kā pavasarā
ziedu!»

GOLD HAIR EYES BLUE AS THE SKY

I can speak latvian
he says how he wants estonian overlords to conquer them and enforce livonian language in latvian schools

To dzirdēdama, Ilze iztrūkās un, rokas salikusi, iesaucās: «Vai, vai, dēls! ja nebūs vien tie āboli
tārpu izēsti!»
Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiľu klusu
un tad runāja ar pirmējo mierību tāļāk:
«Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet
darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ daţu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto
ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netaisnības un necilvēcības, nelūkodami,
vai viľu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgāks un
kuram vispirms palīdzības vajaga, turklāt nemaz necīzdamies, lai viľu darbi nāktu zināmi. Nekad viľi
nelielās, bet tik strādā, un, ja arī viľu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viľi netiesā citu, jo viľi zin, cik
grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādēļ tad citu tiesātājus atrod tik starp
pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējušies sev to pusi, kur nav ne jādara, un tādi allaţ strādniekus nicina. Pie
šiem trešiem, kas augļus nes no nekrāšľiem un niecīgiem ziediem, cīšos es piederēt – nevis kā liels
tuvāku mīlētājs un labdarītājs, bet bīdamies, lai mani ziedi nebūtu par maniem niecīgiem auglīšiem
lielāki, turpretī – ja iespējams – mazāki.
Pēdīgi – ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un
kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Šie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie
cilvēki, jo ļaunumā viľi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunuma meklēt nedz pie sevis; nedz pie
citiem, kamēr pirmajie dēvē savu ļaunumu par labumu un cenšas atrast pie citiem gandrīz ļaunumu vien.
Beidzot – pie šiem pēdējiem ir vēl tas labums, ka viľi nav apslēpti, kādēļ arī nav grūt no viľu ļaunuma

post pics of cute girls from the pub

Še atkal Kaspars cieta brītiľu klusu un tad runāja vēl:
«Es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautājumi, kādēļ es eju maz uz Dieva namu un
saiešanām un esmu tik kluss – atbildēsies gandrīz jau paši vien, tomēr gribu viľus arī atbildēt. Uz Dieva
namu es nespēju bieţi iet tādēļ, ka tur lielākā lauţu dzied gan: «Nu būšu tēvam patīkams...» – utt., bet
citām dienām gūst savu labumu pat iz cita nelaimes, un tādēļ tur ir redzami visvairāk Dieva vārdu veltīgi
valkātāji, jo patiesīgie Dieva lūdzēji atrodas retāk nekā rudzu salmi ar divi vārpām. Tādos cilvēkos
skatīdamies, mantoju vairāk apgrēcības nekā svētības. Par saiešanām man jāsaka, ka viľas gan var mīlēt
jel jauku atmiľu dēļ tas, kas ir gājis tanīs no mazotnes, jeb saiešanās var mirt tas, kas viľās tikpat kā
dzimis un atmin tos laikus, kad viľas bij augļu nešanas spēkā, bet nekad svešs un vismaz vairs tagad, kur
tās stāv pa lielākai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsūnojuši dārza koki, kaut gan viľu tagadējie
augļi pie labas apkopšanas varētu būt daudz veselīgāki nekā senāk; bet šimbrīţam viľas saceļ tik
līdzcietības un ţēluma jūtas.»
«Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt,» Ilze sacīja, kad bij
noklausījusies ar visu iespējamo vērību. «Man ir viľas kļuvušas par visa prieka, spēka un miera avotiem,
kaut gan agrāk savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viľās gājusi.»
«Jā, var gan būt,» Kaspars pēc brītiľa atbildēja, «kas spēj ľemt visu par labu, tas atradīs tur un
visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. Es varu Dievam kalpot vislabāk
vientulībā, kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl, jāpiemin, ka maz runāt un ar citiem nebiedroties ir,
vienkārt, jau mana daba un, otrkārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar
kuriem varētu kaut ko runāt. Un tad vēl: klusuciešanas es neesmu nekad noţēlojis, bet runāšanu gan.»

oh alright

good book desu

Kad kāds brītiľš bij pagājis un Ilze pārliecinājusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad viľa
iesāka laipnā un lēnā balsī: «Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā, ir man nepazīstami, tādēļ es arī nevaru
teikt, vai viľi ved uz taisnību vai ne, jo es ziľu tik to krusta ceļu, kurš ir iezīmēts ar Kristus asinīm; šis
ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vājības caur ţēlastību uz godību un beidzas mūţībā. No šā ceļa nevar
cilvēks maldīties, ja vien viľš pats to tīši negrib; bet pielūko, pielūko ar bijāšanu – vai tavs ceļš arī ir
tāds un vai netrūkst drošības, ka viľš izvedīs tevi labā galā? Vai esi savu sirdi izmanījis un
pārliecinājies, ka neuzľem šās svešās tekas vieglprātīgi, domādams iziet varbūt taisnāk uz gala nolūku
pats ar savu zināšanu un savu gudrību vien? Vai tu nebūsi nošķīries no citiem tik garīgā augstprātībā,
negribēdams staigāt kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kādēļ tu neatrodi svētības tur, kur smeļ visa
pasaule? Vai tu arī negribi sacīt – tik vien ar citiem vārdiem – «Es pateicu tev, Dievs, ka neesmu tāds kā
šie»? Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi arī šai svarīgā dvēseles darbā? Vai
tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?» Kaspars neatbildēja uz šiem jautājumiem ne vārda, it kā kad
nebūtu nekā dzirdējis. Ilzei laikam sametās drusku ţēl, ka bij viľam tik sīvi uzgājusi, jo to viľa zināja,
ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viľš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pārgudriem,
vai arī par visai muļķīgiem, tādēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vārdus nogludinādama: «Tomēr, dēls, par
aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa tādu staigāt nedz spētu, nedz gribētu un kaut gan
redzētu daudz mīļāk un drošāk, ka tu staigātu to pašu Golgatas teku.»

Pagāja atkal kāds kluss brīdis, un Ilze uzsāka no jauna: «Bet nu vēl vaicāšu tev vienu – pēdējo
lietu. Viľa gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklājības, manas pēdējo
dienu mierības un stāv varbūt saitē arī ar tavu mūţīgu dzīvību.
Pēc manas nāves būs gan jāsāk domāt par to, kā varēsi māju kopt un valdīt, jo ar liekiem
cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trūkst, un tiesa ir, ko veci ļaudis saka: «Kā
klēts bez atslēgas, tā māja bez saimnieces.» Tu nomanīsi gan, ka es, ar vārdu sakot, vēlētos zināt, vai tu
esi domājis uz to – sev izraudzīties dzīves biedreni, kura arī paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju.
Varbūt es varētu tai vietā no savas puses, ja tu to vēlētos, izsacīt kādu padomiľu, ko esmu iekrājusi savā
mūţa ceļā.»
Kaspars brītiľu apdomājās un tad runāja tāpat auksti un mierīgi kā pirmāk:
«Šai lietā gan es nevaru tev nekā skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zināšu, un gluţi īsos
vārdos.
Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz arī aiz citām kādām rūpēm, bet aiz nenieka un gluţi
netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiľu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viľai par to vēl ne vārda bildis, tik vien
nomanu, ka viľa uz mani arī gan ļauna prāta netur. Tas ir viss, ko tev varu sacīt, un par to, kas vēlāk
nāks, ir man jājautā tāpat kā tev.» To izsacījis, viľš cieta atkal klusu.

soundcloud.com/kuzri/cocoro-magical

good tbhh

Ilzes vaigs pie šiem vārdiem it kā apskaidrojās, un asas acis būtu nomanījušas tai pat sārtumu.
Viľa, rokas salikusi, izsaucās: «Ak, Dievs! kaut tu liktu tam tā notikt, tad būtu piepildījies gandrīz viss,
ko esmu priekš sava bērna lūgusi. Šās domas tikpat es, kā arī Annuţa esam nēsājušas jau ilgi savās
sirdīs, bet slēpušas tādēļ, ka Annuţai nav vairs gandrīz nekādas tiesas runāt par Lienas nākošo dzīves
ceļu līdz un priekš viľas ko vēlēties, jo Oļiľi uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jācieš klusu
tādēļ, ka mēs, tavi vecāki, nevaram atstāt tev nekādas mantas un esam zemi ļautiľi, kuru Oļiľa māte
negribēs pieľemt par saviem radiem jeb izdot pie viľiem audzēkni. Un es baidos arvienu, dēls, ka Oļiľu
mātes prāts būs šinī lietā tev nepārkāpjama sēta.»
«Var gan būt,» Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, «tomēr tas viss stāv nākoša laika
ziľā, un apmierinājumu es tev šinī lietā nevaru dot nekāda, jo pats arī tikpat vien zinu kā tu. Tagad iešu
linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuţa pasauc.»
«Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jāpiemin,» – tā vēl Ilze iesaucās saľemdama Kaspara roku. «Tā nu
redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jāsaka, arī plānprātīgs. Pat savās jaunās dienās
un spēka gados viľš brīţam daţā darbā pārsteidzās un izdarīja aplam, tādēļ es svarīgākās

virus do not click

«Tēva vieglprātību jau esmu ľēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viľa
darīšanā. Otrkārt, par viľa kopšanu miesīgās un garīgās vecuma vājībās varu tevi apmierināt ar to, ka šis
darbs būs arvien mans nepiemirstamais pienākums, cik vien to spēšu. Bet tik tāļu, māt, mums nav
vajadzīgs vēl nemaz runāt, jo es nedomāju nebūt, ka tu jau mirsi, bet ceru, ka Dievs liks tev vēl ilgi
dzīvot. Tāpat arī par gaidāmiem mērnieku laikiem nebēdājies nenieka: es pie viľiem nepiedauzīšos un
apgrēcībā neviena nevedīšu, bet, ja kāds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos.» To sacīdams,
viľš izgāja ārā un nedzirdēja vairs šos Ilzes vārdus, ar kuriem tā viľu pavadīja: «Labi gan, dēls, ka tu
cerē, bet man ţēl, ka šās tavas cerības vis nepiepildīsies.»
Pēc tam viľa neatlaidās vis gultā, bet palika tāpat pussēdus, domās nogrimdama, līdz ienāca
Annuţa, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jāiet pusdienas gādāt.
«Nu, māsiľ, vai varēsi jau drīz celties?» viľa, rokas dvielī slaucīdama, jautāja.
«Jā, celšos gan, mīļā,» Ilze atbildēja, it kā mēģinādama drusku smaidīt, «bet tik tad, kad būšu
palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies.»
«Pusnakts gan ir savā laikā jāgaida ikkatram, bet nevajaga vien viľas gaidīt visai agri it kā tu,»
Annuţa runāja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdās uz tā paša krēsliľa pie viľas
gultas, kur sēdēja nupat Kaspars.

youre a virus to this general

«Tava pusnakts gan, manu mīļo, var būt vēl tālu, ko lai arī Dievs dod, bet mana ir jau visai tuvu,
tāpēc es cīšos palikt vēl to brītiľu līdz viľai nomodā,» Ilze atteica, bet gandrīz tādā priecīgā balsī kā
cietumnieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.
«Šādas domas, māsiľ, kurām tu vienādi atļaujies, kavē tavu izveseļošanos, un īsti tagad redzu
atkal tavu vaigu smagu. Vai nebūs Kaspars uzlicis tev kādu rūpju?»
«Jā, izrunājos gan nupat ar Kasparu arī,» Ilze iesāka atkal tāpat domīgi. «Nevaru gan sacīt, ka
nebūtu par viľu un priekš viľa ko domāt, bet šai acumirklī mans prāts kavējas pie manām vismīļākām
dienām, kas bij še zemes virsū: pie mūsu tāļās, senās un jaukās jaunības un kā viľu atstāju, cerēdama
panākt daudz lielākus jaukumus, bet nepanācu vairs neviena, kuram nebūtu piemaisīts rūpju un bēdu
rūgtums klāt. Man stāv prātā vienādi tie Vasaras svētki, kur bijām pie mana tēvabrāļa jūrmalā ciemoties,
un tad tas; kur iebraucām maniem brālēniem jūrā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlās vējš,
kurš mums padarīja lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz zemes, kad to
salīdzina ar jūru, tā ka, malā tikusi, apľēmos vairs nekad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet drīz
pēc tam atstāju mierīgo, jauno, bezrūpīgo saules krastu – jaunību un dzimteni – un laidos ar lielām
cerībām dzīves jūrā iekšā, no kuras vairs atpakaļ pie krasta nevarēju tikt, kaut gan to vēlēties vēlējos.
Gan esmu sasniegusi daţu saliľu, bet tās neviena nav spējušas man atlīdzināt tā, ko pametu, un tās pašas
bij arī arvienu jāatstāj. Gan bangas daudzkārt gribēja mani ar visu laiviľu nogremdēt, bet viľas stūre –
ticība valdīja to ar brīnišķīgu spēku bangām pretī, un pie debesīm spoţā zvaigzne – cerība rādīja man
ceļu jūrai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiľš manu laiviľu nes. Nu
vairs nevaru maldīties, jo atspīd jau manās acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem pērļu vārtiem. Pret to
godību, ko tur skatu, ir tagad viss

good taste

haha gottem

litreally this

Pie Lienas vārda Annuţa drusku satrūkās, tomēr cieta klusu.
Ilze runāja tāļāk: «Bet Dievs vien to zin, kas tur būs, jo Oļiľi viľa neieredz un gaida bagātu un
augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viľai, kā viľas jaukumiem es dotu
ar prieku «labu nakti», bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar prieku visas pasaules nastas, līdz
redzētu viľu likteni pašķiramies; nekā es pasaulē no Dieva vairs nelūdzu, un man pasaule nespēj vairs
nekā dot, bet priekš viľiem gan – dzīves laimības iekš savienošanās; tad būtu piepildījušās mūsu abēju
sirţu vēlēšanās. Bet Dievs to zin, Dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatās, ka viľi
paliek jūrā tāļu viens no otra bez irkļa un burām. Tad vēl redzu tāļumā ceļamies lielus, baltus viļnus,
kuri, var viľus ar visām laiviľām aprīt. Tie viļľi ir gaidāmie mērnieku laiki, un tādos laikos izbirst
mazajie taisnībai cauri it kā sīkie graudiľi vēteklim. Vienīgi kas mani vēl šai lietā apmierina, ir tas, ka es
varu atstāt tevi savā vietā zinādama, ka par citu visu gādāsi, cik spēsi.»
Annuţa nopūtās un gribēja ko runāt, bet pašu laiku iebruka pa durvīm Tenis, no asiľu laišanas
pārvests. Savus rīkus – kā asiľu kausiľu, lupatu vīstolu, kam apkārt bij aptīta tā zaļā lenta, ar kuru

retarded foreigners coming to balt is a good case for switching the general language from english to latvian or lithuanian